ATMODAS RUSIFICĒTĀJS

   Iedziļināsimies šādās šokējošās rindās: “Es uzskatu, ka nebūtu  lieki minēt, ka es jau daudzus gadus esmu strādājis Baltijas novada krieviskošanas labad; darbodamies ar pilnu atdevi  divdesmit piecu gadu laikā ...  es izdevu krievu-latviešu un latviešu-krievu vārdnīcu, sastādīju Baltijas mācību iestāžu enerģiskās rusifikācijas projektus un citu līdzīgu valdības pasākumu projektus ... es priekšzīmīgi izpildīju pienākumu valsts priekšā ... man ir tas gods pārstāvēt jaunu, daudz slāviskāku virzienu latviešu literatūrā, kurš vairs nevar tikt un nebūs izskausts ...  ” Jājautā: kurš tad no latviešu tautas kangariem bija sarakstījis šīs rindiņas ?  Neatkarīgās Latvijas laikos šim cilvēkam par godu tika nosaukti ciemats,  ledlauzis un viena no galvaspilsētas centrālajām ielām !

Aleksandra Suvorova protežē

    Jaunības gados nekas neliecināja, ka šī raksta varoni sagaida pēcnāves slava : viņš dzīvoja nomaļā provincē, dienēja par pagasta rakstveža palīgu, izjuta naudas trūkumu ... Neviens no turīgajiem tautiešiem nepievērsa viņam uzmanību, nevēlējās palīdzēt jaunajam talantam. Krievijas patriota un nākamā Krievijas valstsvīra Krišjāņa Valdemāra likteni krasi izmainīja ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs ( izcilā karavadoņa mazdēls ).  Pateicoties viņa palīdzībai Valdemāram izdevās divdesmit četru gadu vecumā iestāties ģimnāzijā. Būdams 33 gadus vecs viņš absolvēja Tērbatas Universitāti un drīzumā atstāja dzimteni. Pārceļodams uz dzīvi Krievijā, latvietis Krišjānis Valdemārs kļuva   

par Hristianu Martinoviču Valdemāru. Dzimtenē viņš vairs nekad tā arī neatgriezās – vairāk nekā 30 gadus nodzīvoja Krievijā un nomira Maskavā.

     Šodien pētnieki pievērš īpašu uzmanību visai īsam Valdemāra Pēterburgas dzīves periodam. Jo Krievijas galvaspilsētā viņš sāka izdot “Pēterburgas Avīzes” – pirmo laikrakstu, kas aizstāvēja latviešu intereses. Tieši tajā laika posmā Valdemārs tika atzīts par jaunlatviešu līderi un pirmās latviešu Atmodas vadoni. Viņa izdotais laikraksts attīstīja tautas nacionālo pašapziņu, aicināja tautiešus aktīvi  darboties. Patlaban reti kāds ievēro to, ka Valdemārs nekad nebija nacionāli domājošs valstsvīrs, ka viņš bija nevis nacionālo , bet gan demokrātisko ideālu paudējs. Valdemārs sparīgi uzstājās pret vācu virskundzību Rīgā, aizstāvot ne tikai latviešus, bet arī krievus. Grāmatā “Rīgas vēstules” viņš ar sašutumu rakstīja par Rīgas iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos ( galvenokārt tie bija vācieši ) un nepilsoņos, kuru vidū bija lielākā daļa Rīgas latviešu un krievu.  Stāstot krievu lasītājam par Rīgas vēsturi, Valdemārs pasvītroja : nevis privilēģijas pieprasīja krievi, bet gan tiesību vienlīdzību. Viņš īpaši akcentēja: “Patiesi, krievu tautībai  nav raksturīgs cilšu naids”.

       Razdams krievu inteliģentu vidū sabiedrotos cīņai pret nevienlīdzību Baltijā, Valdemārs izgudroja visai oriģinālu veidu, kā pārvarēt netaisnību: pārcelt latviešus uz dzīvi Krievijā, kur viņi kļūtu vienlīdzīgi. Šī mērķa īstenošanai viņš pat nopirka muižu Krievijā, lai pārceļotājiem būtu kur art zemi  un sēt.

      Paradoksāls fakts, bet ne jau pirmā latviešu Atmoda kļuva par  galveno nodarbi tās organizētāja un iedvesmotāja mūžā. Gadu desmitiem viņš veltīja milzīgas pūles tam, lai Krievijas impērijas iedzīvotāji kļūtu turīgāki.

Pētera Lielā cienītājs

        19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē situācija Latvijā kardināli mainījās. Tas notika pateicoties augļiem, kurus nesa Valdemāra un viņa līdzgaitnieku – jaunlatviešu – sarīkotā Atmoda. Rīgā izveidojās Rīgas Latviešu biedrība, sāka iznākt latviešu avīzes ( lai izdotu neatkarīgu no vāciešiem izdevumu vairs nevajadzēja braukt uz Sanktpēterburgu). Likās, ka Valdemāram būtu pienācis laiks pārbraukt uz Rīgu, lai baudītu savas uzvaras augļus. Tomēr viņš nedomāja pārcelties uz dzīvi Latvijā, bet Maskavā nodarbojās ar īpaši svarīgu lietu. Tajos laikos Valdemāra prātu aizņēma nevis Latvijas , bet gan Krievijas impērijas mēroga problēmas. Un par savas dzīves galveno mērķi viņš sprauda visas impērijas tautas labklājības līmeņa celšanu.    

    Jājautā: kāda nodarbe aizrāva latviešu inteliģentu ? 1865. gadā laikraksts “Pēterburgas Avīzes” tika slēgts. Tajā pat gadā Hristians Martinovičs sāka strādāt Krievijas Valsts īpašumu ministrijā. Krievijas avīzes turpināja publicēt viņa rakstus, pie tam ne tikai par Baltijas problēmām. Avīžrakstu “Krievijas tirdzniecības flote” ievēroja Viņa Augstība ģenerāladmirālis Konstantīns Nikolajevičs Romanovs. Kopš tā laika šis ķeizara ģimenes pārstāvis protežēja Valdemāru, un talantīgais latvietis   nodarbojās ar Krievijas impērijas flotes attīstību.          

    Daudzu desmitu gadu laikā Krievijas patriots Hristians Martinovičs Valdemārs neatlaidīgi centās pierādīt : Krievijai piederošā tirdzniecības flote padarīs valsti daudz turīgāku. Savos rakstos un grāmatās viņam patika pieminēt caru Pēteri Lielo. Pie tam ne jau tādā garā, kā to dara mūsdienu latviešu publicisti. Hristians Martinovičs nosauca Pēteri I par ģeniālu monarhu, bet par Krievijas cara panākumiem Ziemeļu karā rakstīja šādi: “ Debesu Ķēniņš sūtīja viņam pirmos panākumus krievu tautai tik svarīgajā pasākumā”. Tajā pat laikā Valdemārs uzdeva āķīgu jautājumu: jūras krasts tika iekarots, Sanktpētrburga dibināta, kara flote izveidota, bet kur tad ir tirdzniecības kuģi, kuri spētu nest ienākumus valstij?

     Jau 1864. gadā Valdemārs dibināja Ainažos jūras skolu latviešiem. Viņš rūpējās par jūrniecības attīstību visā Krievijas impērijā. Tikai 1867. gada laikā Valdemārs izdeva desmitiem brošūru. Viņš griezās pie Melnās jūras un Ziemeļjūras piekrastes iedzīvotājiem, pie Novgorodas un Pleskavas guberņu tirgoņiem ar vienu un to pašu aicinājumu: būvējiet kuģus!

     1867. gadā Krievijas Valsts Padome atbalstīja viņa izstrādāto “Jūrniecības klašu nolikumu”. Plašajā Krievzemē sāka izveidot jūrskolas pēc Hristiana Martinoviča ieteikumiem.

      1873.gadā viņš kļuva par Krievijas Jūrniecības biedrības sekretāru, daudzus gadus neatlaidīgi strādāja, lai attīstītu gan tirdzniecības, gan kara floti.

      Protams, Valdemārs saprata, cik nozīmīgs Latvijas attīstībai ir tranzīts: “Vajadzētu, lai viņas (Latvijas) rokās pārietu visa Austrumeiropas un pat Ziemeļrietumāzijas tirdzniecības kustība ”. Apzinoties to, cik izdevīga latviešiem ir sadarbība ar Krieviju, Krievijas Jūrniecības biedrības sekretārs nemitīgi rūpējās, lai pēc iespējas vairāk latviešu prastu runāt un rakstīt krieviski.      

      Pirmās latviešu Atmodas līderis nomira 1893. gadā. Pēc diviem gadiem tika izdota viņa dzīves apcerei  veltītā grāmata. Tajā bija rakstīts: “ Mūžīgi viņš paliks par patriotiskās kalpošanas Krievijai piemēru. ”

Vēstures šūpolēs

     Valdemārs nebūt nebija vienīgais, kas izjuta simpātijas pret Krieviju.  Viņš nebija arī pats dedzīgākais no pirmās Atmodas rusificētājiem. Latviešu mācītājs un rakstnieks Jānis Līcītis rakstīja par Krieviju šādi : “Vai viņa (Krievija) izprot, ka visa cerība tiek likta vienīgi uz viņu? ” “Pēterburgas Avīžu” autors Kaspars Biezbārdis vēstulē Aleksandram II lūdza caru rīkoties tā, lai latvieši varētu saplūst ar krievu tautu. Pusi mūža nodzīvoja Krievijā Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks; Pēterburgā sacerēja Latvijas himnu Kārlis Baumanis. Patlaban tam visam ir grūti noticēt.

     Gadsimtu gaitā vēstures šūpoles svārstoties virzīja Latvijas iedzīvotājus te uz Rietumu , te uz Austrumu pusi. 1203. gadā Daugavas lībieši sūtīja vēstnešus pie sava feodālā aizbildņa Polockas kņaza Vladimira ar lūgumu aizstāvēt viņus no melnajiem bruņiniekiem. Pagāja tikai trīsdesmit deviņi gadi - un nu jau latvieši kopā ar vāciešiem bēga pa  Peipusa ezera ledu, lai glābtos no Ņevas Aleksandra karadraudzes. 19. gadsimtā Valdemāra laikabiedrs, eposa “Lāčplēsis” autors Andrejs Pumpurs ar pārliecību rakstīja, ka gaisma nāk no Austrumiem, pretstatot tos sliktajiem Rietumiem. 1915. gadā latvieši labprātīgi iestājās strēlnieku bataljonos, lai karotu pret vāciešiem. Toties 1943. gadā brīvprātīgie iestājās Waffen SS leģionā, lai cīnītos vāciešu pusē.

       Šogad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Bet tieši patlaban Krievijā ir sācies tāds ekonomiskais pieaugums, ka šī lielvalsts var 20-25 gadu laikā panākt Rietumus. Turpretī karš Irākā un  Latvijas karavīra bojāeja Tigras un Eifratas starpupē  kļuva par pirmo signālu tam, ka draudzība ar Rietumiem nes Latvijai ne tikai labumus vien. Kas  zina, varbūt jau 21. gadsimtā notiks kārtējā vēstures šūpoļu svārstība un Latvija atkal pagriezīsies ar seju pret Krieviju?           

( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase )